1991.janvāra barikādes

1991. gada barikāžu dalībnieku atmiņu stāsti

Jānis Bauļkalns

21.janvārī Interfronte Liepājā pie Imanta Sudmaļa pieminekļa (pie Domes ēkas) rīkoja lielu mītiņu. Liepājā bija sabraukta smagā tehnika, tur bija traktori, mašīnas arī no Nīcas. P/S „Nīca” direktors J. Vilsons satraucās, ka nenodedzina, jo tādas valodas bija paklīdušas. Mani uzmeklēja un norīkoja ar pažarnieku (ugunsdzēsēju) mašīnu braukt apsargāt, ka neizceļas ugunsgrēki. Tā mēs, trīs brīvprātīgie ugunsdzēsēji, braucām. Es biju sagatavojies braukt uz Rīgu, jo nevarēju stāvēt malā, kā nekā esmu piedzīvojis vilciena sliedes uz Sibīrijas plašumiem. Mājās palika sapakota mugursoma ar ēdamo, tā arī uz Rīgu netiku. Nezinu, vai mēs, kas bijām Liepājā, bijām sliktāki par tiem, kas Rīgā. Te nebija tik daudz sargātāju, bet situācija bija draudīga, tika izsaukti saukļi, provocēti un nekārtībām. Barikāžu laiks vispār bija saspringts, nedrošs, nezinājām, ko no interfrontiešiem varējām sagaidīt. Mēs jau dzīvojām pierobežā, aizliegtajā zonā un armijas daļas bija daudz, krievu bija daudz. Lai kā bija, bet viss beidzās laimīgi.”

 

Aivars Kuršis

No Nīcas brauca vairāki autobusi ar cilvēkiem. Viens brauca prom, otrs atpakaļ. Darba vietās arī strādājam uz maiņām, visi jau vienā reizē nevarēja braukt. Tie, kas pārbrauca, gāja pie darba un tā mainījāmies. Man sanāca braukt ar to autobusu, kas no Nīcas izbrauca 19. janvārī. Satikāmies Nīcas centrā, salikām autobusā līdzi sadotās produktu kastes. Autobusu vadīja Jānis Simsons, kurš jau bija bijis Rīgā, zināja, kur jāatstāj autobuss, kur jāiet piereģistrēties. Piereģistrējāmies bibliotēkā pretī Ministru padomei, mūsu ugunskurs bija Doma laukumā. Man bija līdzi fotoaparāts, gāju un fotografēju apkārtni. Kāda izskatījās Rīga? Rīga visa bija dūmu miglā, visur kūpēja ugunskuri, ielas aizbarikādētas ar paneļu blokiem, malkas grēdām, smago tehniku - mašīnām, traktoriem. Malka stāvēja savesta grēdās, to pieveda mežinieki. Kad bija nepieciešams, gājām un ņēmām. Skanēja mūzika, radio ziņoja, kas notiek. Laiks bija auksts - bija pie sala, bet sniegs nebija. Sēžot pie ugunskura, bija silti, bet paejot tālāk auksts, sala rokas, kājas. Bijām jau saģērbušies silti jo silti, bet tomēr sala. No atmiņas nevar izdzēst 20. janvāra vakaru, kad sākās apšaude, ziņoja par ievainotiem. Visus mūs sastādīja ierindās, lika sadoties elkoņos rokās, bijām dzīva ķēde. Man sanāca būt pirmajā rindā. Baiļu sajūtu tas radīja, jo bija jau redzēts pa televizoru, kā tanki sabrauca cilvēkus Lietuvā. Ievainotos nesa mums garām piesprādzētus pie nestuvēm. Kā tie nesēji izspraucās cauri tām šaurajām ejām, lai nokļūtu uz Doma baznīcu, kur bija hospitālis, es nezinu. Šo nakti visi pavadījām nomodā. Mājās devāmies 21. janvārī. Tas laiks bija neaprakstāms, tāda kopības sajūta - pienāk pavisam sveši cilvēki aprunājas, visi draudzīgi.

 

Andris Zaļais

Biju tikko atgriezies no dienesta Padomju Armijā, dienesta vieta atradās Lietuvas Republikā, Paņevežas pilsētā. 1990. gada decembrī  pārnācu mājās un sāku strādāt PS „Nīca” būvbrigādē, dzīvoju Nīcas centrā. Savādas sajūtas pārņēma, kad skatījos pa televizoru, ka Lietuvā ar tankiem brauc virsū cilvēkiem: „Es tak nesen tur dienēju”. Tiem puišiem, kas dienēja desantniekos, nekādas izvēles nebija. Nīca organizēja braucienu uz barikādēm. Arī es pieteicos. Izbraucām no Nīcas 19. janvāra pēcpusdienā. Autobusā bijām daudzi. Kad aizbraucām, bija savāda sajūta - visur ugunskuri, dūmi, ielas aizsprostotas, cilvēku tūkstošiem, visi draudzīgi. Sargājām Ministru padomi. Pieteikties vajadzēja iet pāri ielai - bibliotēkā. Tajā vakarā, kad notika uzbrukums Iekšlietu ministrijai, mums visiem vajadzēja sadoties elkoņos rokās, izveidot necaurejamu sienu. Man iznāca būt trešajā rindā. Visādas domas šaudījās pa galvu, skatījos apkārt, vai būtu iespēja atkāpties. Tādas iespējas nebija, visapkārt tādi paši kā es, satrauktām, nopietnām sejām. Tā arī stāvējām - kas būs, tas būs. Tad, kad nesa garām ievainotos uz Doma baznīcu, kur bija ierīkots neliels hospitālis, tad gan palika pa īstam bail. Nosargājām. 21.janvārī braucām mājās. Satikām pie Durbes otru Nīcas autobusu, kas devās uz Rīgu. Teicām, ka viss beidzies: „Varat braukt atpakaļ!” Un otrais autobuss atgriezās kopā ar mums atpakaļ Nīcā.

 

Arturs Šķuburs

Pēc 13. janvāra noturētā aizlūguma dievkalpojuma par Latviju un Lietuvu Otaņķu baptistu baznīcā, nākošajā dienā kopā ar Otaņķu pagasta jau otro grupu devos uz Rīgu, lai piedalītos likumīgi ievēlētās Latvijas Republikas valdības iestāžu aizstāvēšanā pret iespējamo uzbrukumu. Saņemtās ziņas par traģiskajiem notikumiem Lietuvā, veidoja drūmu noskaņojumu. Iebraucām Rīgā. Vanšu tilta piebrauktuve, it kā signālu gaidīdama, stāv smagā tehnika. Daugavā gar 11. Novembra krastmalu kursē skaitliski neliela, bet aktīva zvejas kuteru grupa. Pie Rīgas (Prezidenta) pils jau pirmās ar smago tehniku aizbarikādētās ielu brauktuves. Jo tuvāk nākam  Vecrīgas centram, jo aizsprostojumu vairāk. Pēdējā barjera cilvēku roku veidota no sametinātām metāla konstrukcijām, dzeloņstieplēm, dzelzsbetona bluķiem. Doma laukums un tam piegulošas ieliņas un laukumi pilni ar cilvēkiem. Daudziem galvā aizsargķiveres, pie sāniem gāzmaskas, rokās lāpstas vai vienkārši resnāka koka nūja. Aizsardzības štābā saņēmām uzdevumu stāvēt sardzē pie Parlamenta ēkas durvīm gan dienu, gan nakti. Stāvam maiņās. Iepazīstamies. Izrādās, ka blakus esam liepājnieki, gulbenieši, dobelnieki, rīdzinieki. Grūtākās nakts stundās mums bieži pienes maizītes, karstu kafiju un tēju. Nākošajā naktī, jau kopā ar trešo grupu no Otaņķiem, saņēmām uzdevumu  sargāt pieejas Vecrīgai pie Krievu Drāmas teātra ēkas. Saņēmām ziņas, ka Ministru Padome esot apjozta trejiem smagās tehnikas aizsarglokiem.  Naktī pa radio sadzirdam ziņu par tikko sākušos karadarbību pie Persijas līča. Svētdien, asinis lija Lietuvā, trešdien „Melnās beretes” nošāva cilvēku Rīgā,  ceturtdien kara elle iedegās Irākā, bet Latvijas tauta stāv sardzē uz barikādēm. Ja nebūtu sardzes Rīgā Viļņas notikumi būtu pārsviedušies uz Rīgu, jo Baltijas valstu valdības gāšanas scenāriju gatavoja vienas rokas. Ar ticību, ar darbu, bez naida, gara spēkā dziedādami “Dievs svētī Latviju!” Uzvarējām!

 

Aleksandrs Kažis

Dzīvoju Kalnišķos, strādāju P/S „Nīca” par autobusa šoferi. No Nīcas brauca vairāki autobusi, šoferi - abi Jāņi. Viņi brauca vairākas reizes, man sanāca braukt vienu reizi. Sāku ar Kalnišķiem, tad cauri Jūrmalciemam. Jūrmalciemā pie Jonasa, sakāpa vairāki zvejnieku vīri, kuri brauca sargāt Augstāko padomi. Jonass bija zvejnieku brigādes mehāniķis un mudināja vīrus, ka nevar stāvēt malā. Sievas bija sanesušas ēdamos, atceros, bija silti pīrādziņi, autobuss smaržoja, vajadzēja cienāties. Vīri visu ceļu dziedāja dziesmas. Pa ceļam satikām mājās braucošo Nīcas autobusu, aprunājāmies. Daudz, kas jau aizmirsies, pagājuši tik daudz gadi, bet tā lustīgā izvadīšana no Jūrmalciema, vairāk palikusi atmiņā, nekā pati Rīga. Tad jau likās, ka nekas īpašs tas nebija. Paliku sargāt autobusus, pārējie nīcenieki stāvēja pie Augstākās padomes durvīm. Tajā dienā, kad sakās šaušana un bija ievainotie bijām mājās, skatījāmies televizorā. Atceros Veltas Puriņas satraukto balsi. Nenožēloju, ka tur biju, daudzi no tiem, kas toreiz brauca jau miruši. Laiks iet, nekas nestāv uz vietas.

 

Viktors Šendo

Tagad esmu jūrmalciemnieks, bet 1991.gadā dzīvoju un strādāju Nīcā, biju nesen nodibinājis ģimeni. Darbā arī biju jaunākais, tāpēc tika izlemts, ka uz Barikādēm braukšu es. Biju vairākas reizes, pārbraucu un braucu atkal. Kopā biju ar vairākām Nīcas grupām, bet pēdējais brauciens palicis atmiņā visspilgtāk. Visas citas reizes bija mierīgas, sēdējām pie ugunskura, klausījāmies patriotiskas dziesmas. No mājām līdzi bija pārtika, kūpinātas vistas, ko speciāli mums kūpināja ciemā pazīstamā kūpinātāja. Mums izdeva caurlaides. Bez caurlaidēm nevarējām tikt pie Augstākās padomes, pārbaudīja, vai nav aukstie ieroči. Vakaros ielas aizsprostoja ar mašīnām, sabraucot cieši citu pie citas, ka cauri tikt nebija iespējams. Uz paneļu bloku sienām bija uzrakstīti dažādi saukļi, uz drāšu žogiem saspraustas pases. Visvairāk „pa nerviem” deva helikopteri, viņu radītā skaņa - riņķoja kā dunduri virs galvām. Tajā vakarā, kad notika šaušana, visus sastādīja rindā. Arī man garām nesa ievainotos. Mirklis īss, domas šaudās. Kas tālāk? Kā rīkosimies? Kas notiks ar mājiniekiem? Satraukums liels. To nakti nostāvējām cieši cits pie cita, bet uz rīta pusi bez spēka aizmigu Doma baznīcā. Pamodos, kad sāka spēlēt mūzika.

 

Vilnis Kadeģis

Esmu vecs jūrmalciemnieks, paaudžu paaudzēs esam bijuši zvejnieki. 1991.gadā strādāju P/S „Nīca” Jūrmalciema zvejnieku brigādē, biju piekrastes zvejs. Mūs organizēja zvejnieku brigādes mehāniķis Leonards Jonass, kurš bija īstens savas zemes patriots. Jonass mūs „izvadīja” ar dziesmu un sievas ar sanestiem ēdamiem- maizi, pašu sviestu, speķi, paštaisītas desu luņķi un tikko ceptiem, siltiem pīrādziņiem, kurus bija cepušas Marta un Malle. Braucām dziedādami, jo mūsu vidū bija koristi. Apsargājām Ministru padomi, stāvējām uz trepēm divās rindās cieši cits pie cita, izveidojot eju, pa kuru ministri varēja nokļūt un izkļūt no ēkas. Atbraukuši nomainījām ventspilniekus, viņi brauca mājās. Sardzē stāvējām četras stundas, tad brīvais laiks. Padomes ēkā iekšā bija apaļš galds, uz kura stāvēja tēja un cigaretes, izliktas pa vienai, kuras varējām ņemt. Barikādēs bijām 19. janvārī līdz 20. janvāra pēcpusdienai, tad pārbraucām mājās. Apšaudi skatījāmies mājās pie televizora. Joki tie vairs nebija. Kā tas izdevās, ka iztikām ar tik maz upuriem, es pat nezinu. Tā cilvēku izpalīdzība! Nāk klāt un piedāvā maizītes, tēju, apsēžas pie ugunskura, parunājas. Tas viss radīja tādu kopības sajūtu.

 

Ēriks Priede

Tagad esmu jūrmalciemnieks, bet pirms tam dzīvoju Ogrē, strādāju garāžu kooperatīvā „Rīga” un, pats par sevi saprotams, malā stāvēt nevarēju. Aicinājumam piedalīties barikādēs atsaucāmies tūlīt, kopā ar radiem un kaimiņiem. Man auga trīs bērni, gribēju, lai viņi uzaug brīvā Latvijā. Sibīrijas ceļus jau bija pieredzējušas sievasmāte un māsas. Bija ļoti liela apņemšanās - man neviens netiks garām! Nekādi ieroču jau nebija, tikai domu spēks, kas virmoja gaisā deva pārliecību, ka nosargāsim. Šodien domājot, vai mēs bijām traki? Stāties pretim tankiem kailām rokām! Nesavtība un izpalīdzība varēja līdz asarām aizkustināt, katrs varēja apsēsties pie jebkura ugunskura, parunāties, iedzert siltu tēju. Bija vietas, kur tantiņas uzcienāja ar kafiju un balzāmiņu, lai sasildāmies, jo bija auksti.

 

Edgars Vanags

 

Strādāju par šoferi P/S „Nīca”’. Jau janvāra sākumā, braucot no reisa, bija neomulīgi - no Ādažu poligona uz Rīgas pusi virzījās tanku kolonna, bija sabraukuši vienā sānceliņā. Tas lika aizdomāties, ka kaut kas notiks, pagāja tik dažas dienas un bija dramatiski notikumi Lietuvā. Aicinājumam braukt uz barikādēm atsaucās daudzi šoferi. Man kā šoferim, kam bieži bija braucieni uz Rīgu, arī uz Vecrīgu, iebraucot Rīgā bija liels pārsteigums. Kāda izskatījās Vecrīga! Visas ieliņas aizbarikādētas ar smagām mašīnām, traktoriem, paneļu blokiem! Tāds izskatījās arī Bastejkalns, Pulvertornis, Televīzijas tornis. Visur cilvēki, ugunskuri, dūmi. No Nīcas izbraucām16. janvāra rītā. Todien izbraucām trīs mašīnas, kurās bija rācijas. Es un Gvido braucām ar  galvenā dispečera Indriķa Tauriņa „Moskviču”, Babičs ar „Ņivu”, Unts ar „gaziku”. Bijām brīdināti, ja aptur, tad jāsaka, ka piedalāmies civilās mācībās. Pa ceļam mums piebiedrojās mašīnas no citiem kolhoziem. Mūsu bāzes vieta bija civilās aizsardzības centrs, no turienes vedām lielus termosus ar tēju un maizītes barikāžu dalībniekiem, kas sargāja televīzijas torni. Mums bija caurlaides, braucām vairākas reizes dienā. Vakarā notika apšaude pie Vecmīlgrāvja tilta. Sašāva smagajām mašīnām riepas. Bijām tikko pārbraukuši no tējas piegādes televīzijas torņa sargiem, kad rācijā ziņoja par apšaudi. „Melnajām beretēm” no savas bāzes vietas Vecmīlgrāvī vajadzēja braukt garām šīm mašīnām, kas viņiem traucēja. Tāpēc sašāva visām mašīnām vienas puses riepas. Šoferi saremontēja vienu mašīnu, samontējot veselās riepas no pārējām mašīnām un aizbrauca pakaļ piekabju riepām, lai varētu saremontēt pārējās. Vēl nebija paspējuši visas saremontēt, tikai dažas. Pārējās atvestās riepas palikušas kuzavā, bet sašautās riepas salikuši gar uzbēruma malu. „Melnās beretes” atgriežoties atkal izšāvuši automāta kārtu pa uzbērumā saliktajām riepām. Visi šie notikumu radīja tādu bīstamības sajūtu, ka tie ir reāli draudi. Ja braucot prom nebija patriotiskas sajūtas, tad pēc visiem šiem atgadījumiem, mājās braucu ar citādākām domām.

 

Uldis Vāgners

Strādāju par šoferi kolhozā “Zelta zvaigzne” no 1983.gada līdz pat kolhoza vēlāk paju sabiedrības likvidācijai. Iepriekšējā dienā biju redzējis spraigos notikumus pa televizoru un dūša nebija īpaši priecīga. Atnācu uz darbu, mūs visus, kas toreiz atradās kolhoza darbnīcās uz sapulci uzaicināja darbnīcas vadītājs. Viņš izstāstīja, ka no kolhoza uz Rīgu atbalstīt Latvijas Neatkarību dosies trīs autobusi, katrs savā dienā. Tādu cilvēku kuri bija ar mieru piedalīties bija daudz, autobusos visas sēdvietas bija aizņemtas. Tas bija laiks, kad varēja izjust tautas vienotības garu un ticību Latvijas neatkarības idejai. Pats svarīgākais bija cilvēku gara spēks. Tā arī mēs kolhoza mehanizatori un šoferi kopā ar kantora darbiniekiem devāmies uz Rīgu ar autobusu kuru vadīja Agris Rēderis. Mūsu autobusā atrodošajiem cilvēkiem bija uzdots uzdevums naktī staigāt pa Vecrīgu jeb Rīgas sirdi un vērot vai neparādās OMON specvienības vīri. Rīgas ielās bija sakurināti ugunskuri. Cilvēki bija sabraukuši no visiem Latvijas novadiem, lai paustu savu atbalstu lietuviešiem un nosargātu uzsākto valsts neatkarības atjaunošanas ceļu.

 

Mirdza Kagaine (Otaņķu vēstis1998.g. februāris))

Pēc aicinājuma palikt, daļa otaņķnieku palika, daļa brauca mājās pastāstīt mājiniekiem kur esam palikuši.  Pirms braukšanas mājās Rasma Atteka savu lauku maizes klaipu iedeva Augstākā padomē, kurā strādāja visu nakti. Maizi saņemt iznāca Imants Ziedonis. Palikušie devāmies uz Doma laukumu sargāt radio. Grūti izteikt tās nakts sajūtas. Bailes nebija - bija tāda nerealitātes sajūta. Neticami! Man likās, ka esam izkāpuši no vēstures grāmatas lappuses. Nakts, ugunskuri un pēkšņi aicina – celt barikādes. Nez no kurienes atvesti dzelži. Malka ugunskuriem vēl nebija atvesta. Uguni kurinājām  no nederīgām lietām, kuras sanesa tuvāko māju iedzīvotāji. Visumā nakts bija gara un auksta, visu laiku centāmies būt pie ugunskura, no rīta melni, nokvēpuši, smējāmies viens par otru. Problēmas sākās, kā tikt mājās - autobusu biļešu nav, taču atlika pateikt no kurienes nākam - kad stacijas administratore pati mūs aizveda uz autobusu. Tas bija ļoti patīkami. Esmu priecīga, ka kaut ko tādu piedzīvoju. Taču visu laiku iekšā gruzd jautājums - vai bija vērts? Tomēr to, ka ieguvām un piedzīvojām, nevar atņemt.

 

Ritma Kadeģe

1991. gadā dzīvoju un strādāju Otaņķos kolhozā „Zelta zvaigzne”. Mums bija nodibinājusies Tautas fronte. Kad sākās barikāžu dienas, mūsu Tautas frontes viens no galvenajiem koordinatoriem - mācītājs Artūrs Šķuburs aicināja braukt un piedalīties, būt kopā ar savu tautu, būt īstam latvietim. Viņa uzrunas vienmēr iedvesmoja, bija patriotiskas. Alkām dzīvot brīvā Latvijā. No Otaņķiem tāpat kā citi, braucām uz maiņām, pārsvarā uz barikādēm pavadījām vienu diennakti. Katrā reizē brauca pa pāris sievām līdzi, kuras atbildēja par ēdamo. Mēs bijām trīs - Dzintra Burkēvica, Biruta Jozupa un es. Rīgā bijām to diennakti no 15. uz 16. janvāri. Mūsu vieta bija pie Augstākās padomes, vīri tur sargāja. Mums, sievām, bija jāvāra ēst, lai būtu vismaz kaut kas silts bez tējas, maizītēm un pīrādziņiem. Netālu no mums bija skatuve, kur uzstājās dziedātāji. Brīvajā brīdī arī mēs kopā uz skatuves dziedājām, lai apkārtējos uzturētu jautrību. Patriotisms? Jā, viennozīmīgi tas bija mūsos. Tajā laikā notika Interfrontes mītiņš, mūs brīdināja nesaķerties ar agresīvi noskaņoties krievu tautības cilvēkiem, lai nesanāk kautiņi.

 

Aivars Tamužis

Visu savu aktīvo darba mūžu strādājis meliorācijā un Rīgā uz manifestāciju Daugavmalā bija devies ar savu kolektīvu, kas bija ļoti aktīvs. Nīcenieki aktīvi iesaistījušies notikumos no sākuma līdz beigām. Atceļā no Rīgas pa radio dzirdējuši aicinājumu doties atpakaļ, lai glābtu galvaspilsētu. Mājās gan pārbraukuši, bet nākošajā pēcpusdienā sēdās autobusā un vakarā bija atkal Rīgā. Nīcenieku uzdevums bija patrulēt no Doma laukuma pa Radio ielu, lai Augstākajā padomē nevarētu ielauzties omonieši. Cilvēki stāvējuši kā mūris. Vecrīgā bijis daudz milzīgu bluķu un tehnikas, ka tur cauri tanki nebūtu varējuši izbraukt. Vērtējot kopējo noskaņu, bernātnieks saka, ka nobijies neviens tur neizskatījies, taču bijuši pāris brīži, kad briesmas šķitušas reālas. Viens no tiem bijis, dzirdot interfrontes vadītāju Aļeksejevu no zemu lidojošā helikoptera saucot, lai atbrīvo pieeju Doma laukumam, jo tur būšot interfrontes mītiņš. Otrs – redzot ļoti bravūrīgi ar “vilīti” braucošos omoniešus. Nespējot izbraukt cauri novietotajiem akmens stabiem, viņi lielā ātrumā drāzušies cauri parkam. Nepārprotami, omonieši bija dzēruši, tādēļ viņu rīcība bija neprognozējama. Nīcas vīri uz lielpilsētu nedevās tukšām rokām. Aivara kungam aiz kažoka kreisās piedurknes drošībai bija noslēpta hidrauliskā šļūtene ar metāla galu, ko vajadzības gadījumā varētu izmantot aizsardzībai. Tādas bijušas vēl dažiem vīriem, citam – cirvis garā kātā. Par laimi, izmantot tos nevajadzēja. Aizsardzības organizētāji vairākkārt aicinājuši uz nevardarbīgu cīņu. Naktī, kad notika šaušana, Nīcas grupa bija pārbraukusi mājās un visu vēroja televīzijā, taču nākošajā rītā devās atkal prom. Neskatoties uz saspringto situāciju, bijusi arī sava romantika. Uz ielām dziedāja kori un ansambļi, rīdzinieki cienāja ar maizītēm un karstu tēju. I.Rožkalns ikreiz gatavoja braucēju sarakstus, kas Rīgā bija jānodod. Taču vēlāk tie tika iznīcināti, lai neveiksmes gadījumā padomju vara pret šiem cilvēkiem nevērstu kādas represijas.  Neienācis prātā sarakstu kopijas saglabāt.

(Līvija Leine, Kurzemes vārds 1996. 15.01)

 

Jānis Simsons

Tas, ka nokļuvu uz Rīgas barikādēm, man bija negaidīti. Braucām uz manifestāciju Daugavmalā. Indriķis Tauriņš, toreiz galvenais dispečers, turp mudināja doties. Aizbraucām trijos autobusos. Tās izjūtas, kas tur bija, jau nevar izstāstīt. Karogi! Nekad nebija redzēts tik daudz Latvijas karogu. Cilvēku jūra! Cits citu tur pat pazaudējām. Atbraucām mājās. Pa radio skanēja aicinājums braukt  ar  savu tehniku uz Rīgu sargāt savu valsti. Sanācām Nīcā kopā, aprunājāmies: jābrauc! Saimniecības direktors Jānis Vilsons atļāva ņemt autobusu. Un no rīta 40 cilvēki ar autobusu braucām atpakaļ. Es - pie stūres. Bijām pie Radio nama. Autobusu atstājām pie Pētera baznīcas. Doma laukums bija sadalīts, katrai grupai, arī nīceniekiem sava vieta sargājama. Kurinājām ugunskurus, bijām gatavi jebkam. No atmiņas nepazūd tā atmosfēra. Visi bijā kā viens. Tāda lieta, ka tur varēja dalīt cilvēkus pa nācijām - nebija.  Daudz bija krievu tautības cilvēku gan starp sargiem pie ugunskuriem, gan starp tiem, kuri nesa mums kafiju, tēju. Atnesa savu termosu, uzticēja, atstāja, kamēr izdzērām, pēc laika nāca pakaļ tukšam. Ēdamā netrūka. Cilvēki nesa. Pašu saimniecība bija iedevusi līdzi olas, vistas. Un tā - piecas diennaktis. No rīta pārbraucu uz Nīcu, atvedu tos cilvēkus, kas pa nakti bija dežurējuši, un vakarā atkal ar citiem atpakaļ uz Rīgu. Neviens jau nespieda turp braukt. Brauca brīvprātīgi. Lielākā daļa – strādnieki. Vīri un sievas. Gulēšana nekāda tur nebija. Siltākā vieta - ugunskuri un Doma baznīca, kur iegājām sasildīties. Atmiņā palicis ar betona bluķiem nocietinātais Radio nams. Plakāti - asprātīgi un uzmundrinoši, pret krievu valdību vērsti. Dziedātāji, muzikanti, kas gandrīz nepārtraukti dziedāja, mūs uzmundrinādami. Tik daudz mūziķu un tik garus koncertus vairs nav nācies dzirdēt. Salā taures tiem lipa pie lūpām, pirksti stinga, bet viņi – uzlēja tiem karstu tēju un spēlēja tālāk. Mūsu pašu rajona eklektiķi! Tie bija notaisījuši vienu ielu ciet tā, ka jebkurā mirklī, ja nāktu tanki, konstrukcijām varētu 380 voltu strāvas pieslēgt.

Pēdējā nakts. Bija jau ap pulksten astoņiem vakarā. Aizejam uz autobusu uzēst kādu maizīti un šņabīti iedzert. Siltuma pēc. Neviens tur piedzēries nestaigāja. Pulkstenis vēl nebija pusdeviņi, kad garām ar trauksmes sirēnām brauca milicijas mašīnas un sauca, ka visiem jādodas uz saviem posteņiem. Omonieši uzbrūk! Man kā šoferītim bija jāpaliek pēdējam. Visi aizskrien. Slēdzu autobusu ciet un domāju ko man darīt - kā es palikšu viens pats autobusā? Tas man it kā būtu jādara, mašīna ir jāsargā, bet draugu pulkā būt ir draugu pulkā. Tikmēr visas mašīnas, visi traktori, visas piekabes, kas tur bija no laukiem sabraukušas, bija cieši sadzītas viena pie otras, pie māju stūriem, lai nokļūtu pie savējiem, bija jālien tiem pa apakšu. Pamazām tiku līdz laukumam.

Bija dzirdami šāvieni. Lodes gāja pa gaisu. Pārtrūka radiosakari. Laukums spožs, vismaz piecpadsmit ugunskuru apgaismots. Sāka nest ievainotos uz Doma laukumu, tieši garām, pārsegtu ar baltu palagu. Tas bija Slapiņš. Tas bija smags brīdis. Tad nāca pavēle atstāt ugunskurus un pulcēties visiem vienā lokā ap Radio namu. tur bija tūkstošiem cilvēku. Nostājāmies kādās divdesmit rindās, cieši cits pie cita. To darīja visi. Man likās, jauni cilvēki, sievas, dāmas un jaunieši, ka tie pamuks. Bet tas nenotika. Taisni  otrādi. Visi jaunie puiši un meitenes stājās tieši pirmajās rindās. Tā nostāvējām līdz vienpadsmitiem vakarā, cieši viens pie otra. Elpa elpā. Kā viena cieši sakrauta siena guba. Dziedājām dziesmas, saķērušies rokās. Visu, kas notika, redzējām un dzirdējām. Kā lodes trasēja pa gaisu. Kā apbruņoti omonieši skrēja. Kā ap pusnakti pa radio runāja Kauls, kā taisnojās… no laukuma aizgājām ap pulksten pieciem rītā. Uz Doma baznīcu pasildīties. Un tur, burtiski kājās stāvot, aizmigām. Nogurums visiem bija nenormāls. Ap pulksten desmitiem no rīta mūs laida mājās.