LTV 1 “Panorāma” 4.11.2019.
Krāšņi tautastērpi un bagāts daudzbalsīgo dziesmu pūrs ar garajiem saucieniem – tās ir īpašās vērtības, kas raksturīgas Dienvidkurzemē-Nīcā, Bārtā un Otaņķos. Lai izzinātu šīs puses tradicionālās dziedāšanas kopīgās un atšķirīgās īpatnības, Nīcas kultūras centrā aizvadīts vokālās daudzbalsības daudzinājums. Klāt bija arī kolēģi no Aizputes televīzijas.
Dienvidkurzemes daudzbalsīgās dziedāšanas tradīciju galvenie glabātāji ir Nīcas, Bārtas un Otaņķu etnogrāfiskie ansambļi. No paaudzes paaudzē tiek pārmantota šai pusē raksturīgā daudzbalsība. Tā ir vilkšana jeb garais sauciens, kā arī dažādos augstumos vienā ritmā izdziedātās melodijas jeb leiši. Lai gan līdzīga dziedāšana satopama arī citviet Latvijā, tomēr kā apgalvo etnomuzikoloģe Ieva Pāne, šeit tā ir dabiska un ļoti maz mainījusies.
“Lai arī tās izmaiņas, protams, ir, tad drīzāk varētu teikt, ka viņas pilnīgi loģiski ved atpakaļ uz sākumiem. Nu, tādā nozīmē, ka nevis mākslīgi iestudēta kaut kāda pareiza dziedāšana, bet viņa vienkārši skan īpaši joprojām, dabīgi, bez kādas mācīšanās, bez kādas mēģināšanas attainot to pareizo skanējumu,” vērtē Ieva Pāne.
Tradīcijas dzīvotspējā liela nozīme bijusi pētniekiem, kas vākuši, dokumentējuši un publicējuši tradicionālo mūziku. Latviešu Folkloras krātuvē glabājas ap 800 melodiju versijām, kuras Nīcā, Otaņķos un Bārtā pierakstījuši Jurjānu Andrejs, Emilis Melngailis, arī pētnieki un vietējie skolotāji.
Nīcā nekad nedziedot Bārtas garo saucienu un otrādi. Arī leišu melodijas katrā vietā bijušas atšķirīgas. Šodien gan šīs robežas neesot vairs tik striktas.
“Mēs šodien nestrīdamies. Mums ir ļoti daudz kopīgs un tāpēc mēs arī tagad uz vienu mērķi kopīgo ejam – ierakstīt nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā šos Dienvidkurzemes garos saucienus, leišus, šos te brīnišķīgos balsus,” tā Gunta Klievēna, Bārtas etnogrāfiskā ansambļa vadītāja.
“Ja jau Kurzemes gudrie prāti, kas taisa stratēģijas, ir lēmuši par to, ka Rucavas, Nīcas un Bārtas kultūrtelpas ir blakus, tad mums arī ir jādzīvo kā māsām kopā,” saka Nīcas kultūras centra vadītāja Ieva Mazpole.
Garo saucienu parasti dzied pēc labi padarīta darba laukā, pļavā, sētā. Savulaik meitas to izdziedājušas augstākajā pakalnā, lai viņu balsis būtu tālu dzirdamas.
“Divus tādus riktīgi gruntīgus tos saucienus nodzied, tad liekas ka tu kādu vezumu esi izkrāvis, kad tiešām ir līdz sviedriem. Bet nu patīk arī. Patīk ļoti,” atzīst Nīcas etnogrāfiskā ansambļa dziedātāja Velta Maļika.
“Mums garais sauciens un leitis kā ansamblim liekas ļoti cēli un tādi skaisti, gandrīz majestātiski, dziedājumi un mēs ar prieku tos nodziedam kādos svinīgos gadījumos,” saka Otaņķu etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Solveiga Kūlaine.
Dienvidkurzemes vokālās daudzbalsības daudzinājumu Nīcā noslēdza folkloras kopa “Rūžeņa”, izdziedot Latgalei raksturīgās talku balsis.
Selga Dreimane, Edvīns Sveilis, Aizputes televīzija